LMC norisināsies sarunu vakars „Mākslas superlokalitāte Latvijā: vietas savdabības”

Ceturtdien, 6. jūnijā, plkst. 18:30 Laikmetīgās mākslas centrā (LMC), Alberta ielā 13, 7. stāvā, norisināsies sarunu vakars „Mākslas superlokalitāte Latvijā: vietas savdabība”. Diskusiju vadīs filozofs Kārlis Vērpe un tai vērtīgus impulsus sniegs mākslas zinātniece Stella Pelše, komunikācijas zinātnieks Mārtiņš Kaprāns, vēsturnieks Reinis Kalniņš, kā arī citi eksperti.

Diskusija notiek starptautiskās izstādes „Tulkojot atsauces I” ietvaros, kas LMC Ofisa galerijā apskatāma līdz pat jūnija beigām. Dalība – bezmaksas.

Par sarunu vakaru tuvāk stāsta tās vadītājs filozofs K. Vērpe – diskusijas tematikas un norises plānošanas pamatā ir uzskats: runājot par dažādām Latvijas kultūrvides jomām, tai skaitā mākslu, mēdz piesaukt pīļu dīķa metaforu. Cienīgāks ir kādā sarakstē izskanējis apzīmējums „superlokalitāte”, ar ko domāta postpadomju laiktelpa (vieta), šejienes šaurība, „nomaļums” plašākā, Eiropas vai pasaules kontekstā.”

Minētajā sarakstē ar superlokalitāti tika aprakstīts Latvijas kultūras faktiskais stāvoklis un uzdevums šejieniešiem, arī māksliniekiem. Superlokalitāte nozīmē sekas ilgstošai kulturālai izolācijai padomju laikā, kā arī šībrīža atrašanās vietu pasaules mākslas un citu kultūras jomu kartē. Apzināties šo situāciju, respektīvi, reflektēt sevi postpadomju situācijā būtu šejieniešu pirmais mājasdarbs. Tas, pirmkārt, būtu auglīgi pasaules kontekstā – šejienieši citiem ir interesanti tik, cik tie runā un rāda sevi savas nesenās vēstures un tās cauraustās tagadnes specifiskajā kontekstā. Turklāt, līdz šim mājasdarbs nav veikts pienācīgi – vēl kāda šejieniešu problēma ir pašapziņas, pašrefleksijas vājums (tās superlokalitāte?) vai tās izteikts trūkums, šejienieši lielākoties nespēj uz sevi paskatīties godīgi un atklāti.

Šejieniešu skatiens drīzāk ir vērsts iekšup, līdz ar to tam svešs plašāks, pasaulīgāks vēriens un dziļāka elpošana. Sevi neatlaidīgi meklējot sevī vai kādā mazā zemes kaktiņā, rosības mērķis, ja vien tāds vispār pastāv, nav sasniedzams. Tālāk par zilajām govīm, apbrīnojami izturīgu hokeja komandu, tīri latviskas izcelsmes Dziesmusvētkiem, „Aerodium” lidojošajiem puišiem un vēl šo to tikuši neesam.

Kaut arī uzskata būtiskākais impulss ir minētā sarakste, uzskats ir destilēts no jau labu laiku daudzviet dzirdēta un lasīta.

Diskusijas pamatjautājumi – vai formulētais uzskats konstatē faktisku situāciju? Ja jā, kādi varētu būt tās cēloņi un iespējamie risināšanas scenāriji? Ja nē, kādēļ šāds uzskats vai tam līdzīgi formulējumi eksistē, kādu lomu spēlē šejienes kultūras norisē? Tāpat diskusijā paredzēts tematizēt „postpadomju” jēdzienu kā savdabīgu vietas tvērumu un izpratni. Kādā ziņā noteiktu vietu (šejieni) varētu būt (vai nebūt) auglīgi apzināties kā postpadomju? Vai tā ir primārā ass, kādā šejieniešiem sevi apzināties kā mākslā, tā arī citās kultūras jomās? Vai tomēr pastāv citas būtiskas vietas un pašizpratnes asis?

Cits būtisks diskusijas plānošanas ierosmes avots ir lietuviešu filozofa Arūna Sverdjola eseja „Kāres, migla un siets. Lietuviešu laikmetīgās kultūras telplaika īpatnības”, kurā var rast vairākus atsperšanās punktus sarunas veidošanai. Tādēļ tā izvēlēta par ieteicamo literatūru, diskusijai gatavojoties. Ar eseju iespējams iepazīties šeit: http://ej.uz/Aruna_Sverdjola_eseja

Diskusijas vadītājs pievērš uzmanību arī plānotās sarunas veidolam – diskusijā primāri nav paredzēti runātāji un klausītāji, kur vieni sarunai paredzēto laiku aizpilda ar viedokļiem un pārdomām, otri klusi seko līdzi un piedalās ar jautājumiem vai replikām. Diskusijā aktīvi iesaistīties ir aicināti visi, kas ieradušies. Lai diskusijai nodrošinātu kādus rāmjus un iespējamos attīstības scenārijus, ar viedokli dalīties aicināti daži eksperti, kas iepriekš sagatavot nelielu (apmēram 10. min) kopsavilkumu par tēmu no savas perspektīvas.

Projekts „Tulkojot atsauces” tiek rīkots sadarbībā ar kultūras centru „Drugo More” Rijekā, Horvātijā, kultūras platformu „IZOLYATSIA” Doņeckā, Ukrainā un „KSA:K” – Laikmetīgās mākslas centru Kišiņevā, Moldovā. Projektu atbalsta Eiropas Kultūras Fonds, Rīgas Dome, Valsts Kultūrkapitāla Fonds, Igaunijas Republikas vēstniecība, Lietuvas Vēstniecība, Polijas Vēstniecība, „Open Ukraine Fonds”, SIA „LuxExpress Latvija”, „KOLONNA”, „Rīgas Laiks”.

Vizualizācija: Arnis Balčus. Smiltene, 2011.

Dalies ar rakstu:

Atpakaļ uz visām aktualitātēm