Lekcija par filmu "Hirosima, mana mīla" un Alēna Renē filmu fragmentu skatīšanās

Franču režisora Alēna Renē filma Hirosima, mana mīla (1959) līdzās tādiem darbiem kā Žana Lika Godāra Līdz pēdējam elpas vilcienam, Fransuā Trifo 400 sitieni un paša Renē Pērn Marienbādē ir viens no nozīmīgākajiem franču “jaunā kino” paraugiem, kas tiek saistīts ar kino modernisma renesansi un arī mākslas un politikas attiecību pārskatīšanu. Lektors: Dāvis Sīmanis.

Līdzīgi kā citās Renē filmās, Hirosimas, mana mīla apvienojumā ar novatorisku formu, dominējošās tēmas ir laiks, atmiņa un aizmiršana, un to loma vēstures rekonstrukcijā.

Proti, tā it kā uzdodot jautājumu: vai mākslas darba formālā kompleksitāte attiecas uz iesaistīšanos politiskajā realitātē vai aizbēgšanu no tās?

Atmiņās par filmas tapšanu Renē atsaucies uz epizodi, kad kopīgi pusdienojot ar Margaritu Dirā, franču „jaunā romāna” rakstnieci, kuru režisors bija uzaicinājis rakstīt scenāriju filmai par Hirosimu, viņi virs galvām izdzirdējuši aizlidojam lidmašīnu. Tās skaņa Renē likusi atzīmēt savādo faktu – kamēr lidmašīnas pārvadā bumbas, cilvēki turpina pusdienot un nodarboties ar ikdienas lietām. Tieši šī epizode iedvesmoja režisora un scenārija autores lēmumu izmantot vienkāršu mīlas stāstu, lai runātu par Hirosimu – pilsētu, kuru 2. pasaules kara laikā sagrāva atombumba.

Filmas šķietami triviālais naratīvs centrējas ap mīlas pāri – franču aktrisi, kas Hirosimā piedalās starptautiskā filmā par mieru, un japāņu arhitektu, kas atmodina jaunajā sievietē traumatiskas atmiņas par pagātni. Filmas nelineārā unkompleksā naratīva struktūra un daudzslāņainā modernisma estētika lielā mērā izriet tieši no „jaunā romāna” principiem, kur sižets un darbība paliek fonā un priekšplānā izvirzās tādi elementi kā stāstījums, valoda, laiks, atmiņa,subjektivitāte.

 

Lekcija un Alēna Renē filmu fragmentu skatīšanās tiek organizēta LMC Ofisa galerijā eksponētās video darbu izstādes Paš-laiks ietvaros. Izstāde, kas atvērta līdz 22.aprīlim, piedāvā videodarbu izlasi, kurā iekļauti ap 20 Eiropas un citu reģionu mākslinieku darbi, kas reflektē laika fenomenu un tā attiecības ar telpu, ikdienu, atmiņu, uztveri, vēsturi, politiku, aktīvisma estētiku un mākslu. Viens no šiem darbiem – Silvijas Kolbovski Pēc Hirosima, mana mīla (2008), kas guvis arī plašu starptautisku novērtējumu, tapis kā interpretācija par minēto Renē filmu.

 

 

Dāvis Sīmanis (dz. 1980) ir kinorežisors, operators un kinoteorētiķis, kura publikācijas par kino lasāmas žurnālos Rīgas Laiks un Studija un lekcijas klausāmas tādos ciklos kā Tas, ko tu nedrīksti nezināt kinoteātrī Rīga un kinoklubā Horizonts.

Filmu veidošanā D. Sīmanis sadarbojoties ar daudziem Latvijas režisoriem – Askoldu Saulīti, Ilonu Brūveri, Viesturu Kairišu, Kristīni Želvi, Robertu Vinovski, Uldi Tīronu u.c. Dāvis ir arī četru dokumentālo filmu režisors: Versija. LNO (2006; Lielā Kristapa balva par labāko debiju), Zīmētājs (2007), Valkyrie Limited(2009) un Pasaules skaņa (2010, kopā ar Gintu Grūbi).

Dalies ar rakstu:

Atpakaļ uz visām aktualitātēm