Ivara Grāvleja koceptuāli dokumentāla fotogrāfiju izstāde "FAMU"

Ko nozīmē šis abstraktais burtu salikums “FAMU” – “UFO”? Tas ir saīsinājums čehu valodā, kas apzīmē Prāgas Izpildītājmākslas akadēmijas Kino un televīzijas fakultāti. FAMU ir vienīgā foto augstskola Eiropā, kur vēl aizvien ir godā senās un izsmalcinātās melnbaltās fotogrāfijas tradīcijas.

FAMU tiek uzskatīta par vienu no senākajām un prestižākajām kino akadēmijām Eiropā, to absolvējis ne viens vien pasaulē slavens kinorežisors un izcils rakstnieks, piemēram, Emirs Kusturica, Milošs Formans, Vāclavs Havels, Milans Kundera u. c.

IVARS GRĀVLEJA     STĀSTS     PAR   "F A M U"

FAMU jeb Kino un televīzijas fakultāte ir daļa no AMU[1] – Prāgas Izpildītājmākslas akadēmijas. Šī mācību iestāde dibināta uzreiz pēc Otrā pasaules kara 1945. gada 27. oktobrī un tajā ietilpst Kino un televīzijas fakultāte (FAMU), Teātra fakultāte (DAMU[2]) un Mūzikas fakultātes (HAMU[3]).

Kino un televīzijas fakultāte (FAMU) iekārtojusies 19. gadsimta 60. gados Vīnes neorenesanses stilā celtajā pilī Lažanský palác – tā ir viena no pēdējām tolaik tapušajām pils veida būvēm Prāgā. Ēka atrodas Prāgas vēsturiskajā centrā Vltavas krastā ar skatu uz Prāgas pili – lielāko seno laiku pili pasaulē.[4]

FAMU ir iespējas studēt animāciju, dokumentālo kino, fotogrāfiju, operatora, scenārista un kinodramaturga specialitāti, filmu ražošanu, režiju, montāžu, skaņu un audiovizuālās studijas. Būtiski, ka FAMU ir vienīgā foto augstskola Eiropā, kur vēl aizvien ir godā senās un izsmalcinātās melnbaltās fotogrāfijas tradīcijas. Paralēli melnbaltajam foto, protams, ir iespēja apgūt arī digitālās fotogrāfijas tehnoloģijas.

Kā minēts Fotogrāfijas katedras mācību programmā, akadēmijas mērķis nav tikai iemācīt amatu – kā iegūt fotogrāfisku attēlu un uzzināt dažādus tehniskus smalkumus; tā rosina studentus raudzīties uz fotogrāfiju kā garīgās pasaules izteiksmes līdzekli. Fotogrāfija tiek aplūkota un analizēta kā medijs, kā moderno komunikāciju sistēmas neatņemama sastāvdaļa – ar mērķi izmantot vizuālo valodu radošā ceļā. Lekcijas un semināri notiek fotogrāfijas un mākslas vēsturē, teorijā, literatūrā, estētikā un fotogrāfijas tehnikā. Studentiem mācību procesā, konsultējoties ar pasniedzējiem, kas pārstāv ļoti dažādas fotogrāfijas jomas, ir iespēja analizēt visdažādākos fotogrāfijas aspektus, lai kritiski apcerētu un attīstītu fotogrāfisko domāšanu. Fotogrāfijas studenti padziļināti var apgūt dokumentālās, studijas, ainavas, portreta un eksperimentālās fotogrāfijas specifiku.

Salīdzinājumā ar daudzām citām Eiropas augstskolām nevarētu sacīt, ka FAMU tehniskais aprīkojums ir visaugstākās kvalitātes. Čehijas valdība, līdzīgi kā Latvijā, īpaši necenšas atbalstīt izglītības jomu, līdz ar to valsts augstskolām piešķirtais finansējums ir visai skops. Studentu rīcībā ir divas fotolaboratorijas melnbaltās fotogrāfijas izgatavošanai, divas studijas un datortelpa ar dažiem datoriem un skenēšanas iekārtām. Divas laboratorijas un studijas atrodas Berounas pilsētiņā (30 km no Prāgas), kur par simbolisku samaksu ir nodrošināta iespēja arī pārnakšņot. Fotogrāfijas apgūšanā tehniskais nodrošinājums tomēr nav pats svarīgākais, būtiski svarīgi ir augsti profesionāli pasniedzēji, un tādi FAMU patiešām ir.

Lai gan FAMU mācās studenti no visas pasaules – Amerikas, Kanādas, Dānijas, Korejas, Irānas, Norvēģijas, Francijas, Vācijas, Izraēlas un arī no Latvijas – mācības pārsvarā notiek čehu valodā, bet fotogrāfiju un viena gada filmu studijas var apgūt arī angļu valodā. Maksa par vienu akadēmisko studiju gadu angļu valodā ir 8700 eiro, turpretī čehu valodā var studēt pa brīvu. Tomēr apgūt čehu valodu nav nemaz tik vienkārši. Studentiem, kam iepriekš nav bijusi saskarsme ar slāvu valodām, čehu valoda var šķist viena no grūtākajām pasaulē.

Mācoties FAMU, var iegūt mākslas bakalaura grādu (trīs gadu pilna laika studijas) un pēc tam arī mākslas maģistra grādu (divu gadu pilna laika studijas). Pēc mācībām maģistrantūrā ir iespējams turpināt studijas doktorantūrā.

Lai iestātos Fotogrāfijas katedras bakalaura programmā, vispirms ir jāiztur portfolio konkurss (trīs fotogrāfiju sērijas, katrā 8–12 fotogrāfijas, izmērs – līdz 40x50 cm. Vienai sērijai jābūt tradicionālajā melnbaltajā tehnikā). Pēc tam reflektantiem, kuri ir izturējuši portfolio konkursu, jāliek iestājeksāmeni fotogrāfijas tehnikā, vēsturē un vispārīgajās zināšanās. Lai iestātos maģistrantūrā, ir jāiztur tikai portfolio konkurss un intervija. Atkarībā no studiju programmas iestājpārbaudījumi notiek angļu vai čehu valodā[5]. Čehu valodas studiju programmā iestāties ir grūtāk, jo tajā piesakās ne tikai čehu, bet arī slovāku jaunieši.

Daudzi atzīst, ka FAMU ir viena no senākajām un prestižākajām kino akadēmijām Eiropā, to absolvējis ne viens vien pasaulē slavens kinorežisors un izcils rakstnieks, piemēram, Emirs Kusturica, Milošs Formans, Vāclavs Havels, Milans Kundera u. c.

Ļoti liels ieguvums personības attīstībai un izaugsmei ir ne tikai FAMU piedāvātais zināšanu un prasmju klāsts, bet arī iespēja atrasties Prāgas kultūrvēsturiskajā vidē. Čehijas galvaspilsēta Prāga (1,2 miljoni iedzīvotāju) ir nozīmīga Centrāleiropas ekonomikas, kultūras un tūrisma metropole ar lieliski saglabātu vēsturisko centru, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Prāga ir viena no skaistākajām un romantiskākajām pasaules pilsētām. Tā valdzina ar dažādiem arhitektūras stiliem – gotiku, baroku, neorenesansi, jūgendstilu, kubismu, funkcionālismu u. c. Ja mūsu Vecrīgas arhitektūra ārzemniekiem šķiet skaista, tad Prāga to pārspēj desmitkārtīgi.

Prāgā ir bezgala daudz mākslas galeriju, tostarp arī laikmetīgās mākslas un foto galerijas, kurās laiku pa laikam savus darbus izstāda arī FAMU studenti. Visbiežāk fotoizstādes notiek Jozefa Sudeka galerijā un Langhans galerijā. No 1927. gada līdz 1976. gadam slavenais čehu fotogrāfs Jozefs Sudeks (1896–1976) viņam piederošo ateljē izmantoja gan kā laboratoriju, gan kā studiju, bet pēc meistara nāves māja bija pamesta un izdemolēta. 2000. gadā pēc rekonstrukcijas tika atvērta Sudeka galerija. Langhans galerija darbību uzsāka 2003. gadā, pēc postošajiem Prāgas plūdiem. Šobrīd tā ir viena no nozīmīgākajām fotogrāfijas izstāžu vietām. Līdzās Langhans galerijai atrodas lielākais Prāgas fotopiederumu veikals – “Foto Škoda“, kur gandrīz vienmēr var satikt kādu FAMU studentu, pērkot fotofilmiņas, melnbalto Fomas fotopapīru, foto ķīmiju vai arī apskatot foto tehniku un sapņojot par labākas fotokameras iegādi.

FAMU studentu pienākumos ietilpst arī izstāžu rīkošana. Studentiem ir iespēja izstādīt savus darbus galerijā Velryba (“Valis”; atrodas Prāgas centrā netālu no akadēmijas) un vēsturiskajā Prāgas vārtu torņa galerijā[6], pilsētā Beroun. Absolvējot akadēmiju, izstādes tiek rīkotas GAMU galerijā.

Viena no prestižākajām izstāžu zālēm Prāgā ir Rudofinum[7], kur atrodas arī slavenā komponista Antonīna Dvoržāka mūzikas halle. Rudofinum savus darbus ir izstādījuši daudzi pasaulē ievērojami fotomākslinieki – Rineke Dijkstra, Gregory Crewdson, Bettina Rheims, Nan Golding, Cindy Sherman u. c. Otra ļoti nozīmīga izstāžu vieta Prāgā ir Nacionālā galerija Veletržní[8], pilī, kur glabājas Čehijas lielākā modernās un mūsdienu mākslas kolekcija. Galerijas direktors ir 60. gadu grupas “Fluxus” dalībnieks Milans Kņižāks (Milan Knížák, dz. 1940) – 2003. gadā kopā ar itāļu “Flash Art“ redaktoru un izdevēju Giancarlo Politi viņš lika pamatus svarīgam mākslas dzīves notikumam – Prāgas biennālei.

Prāga valdzina ne tikai ar māksliniecisko vidi un studiju iespējām, bet arī ar savām daudzajām kafejnīcām, bāriem un mūzikas klubiem. Atpūšoties no mācībām, FAMU studenti iemalko lēto čehu alu un absintu Prāgas klubos “Radost”, “Vakata”, “Akropolis” un arī “Roxy“, kurā atrodas eksperimentālā izstāžu telpa “NoD” un “Entrance“ galerija.

Uz Prāgu atbraukušajiem studentiem iegūtās zināšanas lieti noderēs ikdienas darbā, bet čehu alus un naktsklubi, iespējams, vēl ilgi rādīsies sapņos.

 

Ivars Grāvlejs


 

[1] Akademie múzických umění (čehu val.), Academy of Performing Arts (angļu val.).

[2] Divadlo ´teātris´ (čehu val.).

[3] Hudba – ´mūzika´ (čehu val.)

[4] Pils celta 880. gadā, laika gaitā tā ne reizi vien ir paplašināta un pārbūvēta.

[5] Detalizēta informācija par iestājeksāmeniem atrodama akadēmijas mājaslapā www.famu.cz

[6] Pražská brána (čehu val.).

[7] Viena no nozīmīgākajām neorenesanses ēkām Prāgā. Rudolfinum atrodas Jana Palaha (Jan Palach) laukumā. 1969. gada 16. janvārī, protestējot pret padomju okupāciju, čehu students Jans Palahs Vāclava laukumā pašsadedzinājās.

[8] Veletržní palác (čehu val.).


IVARA GRĀVLEJA CV

Izstādei „F A M U“ ir vairāki līmeņi. Bez dokumentālā jeb pamata līmeņa tā piedāvā iespējas iepazīt FAMU darbības struktūras. Tajā pašā laikā izstāde ir arī paša autora realitātes atspoguļojums – spēle ar fikciju un abstrakciju un tiešo personisko pieredzi. Izstādei nav noteiktas vadlīnijas, kā arī skaidri noslēgtu tematisko kompleksu, lai gan pirmajā acumirklī varētu šķist pretēji. Tā ir kā polemika par institūciju, kurā “kaut kas notiek”, par telpu un kārtību, atrašanās vietu. Par kopmītnēm, izklaidi, izstādēm, par visiem citiem notikumiem, kas saistīti ar FAMU un kurus uztvēris un reģistrējis šīs mācību iestādes students Ivars Grāvlejs.

Ivars Grāvlejs ir viens no nedaudzajiem Latvijas profesionāli izglītotajiem fotogrāfiem. No 2000. līdz 2007. studējis Prāgas Izpildītājmākslas akadēmijā, kur ieguvis maģistra grādu fotogrāfijā. Pēdējos gados Ivara Grāvleja radošā darbība saistīta ar konceptuāliem projektiem, piemēram, ir tapusi fotografēšanas pamācību sērija “Derīgi padomi fotogrāfiem” (2005–2006), kas publicēta laikrakstā “Kultūras Forums”, vai provokatīvais video darbs “Mobilais” (2007), kurā autors dažādās mākslas izstādēs Rīgā cenšas pārliecināt apmeklētājus, ka skatīties pornogrāfiska satura video mobilajā telefonā ir daudz interesantāk, nekā tērēt laiku garlaicīgu un neizteiksmīgu izstāžu apskatei. Savukārt izstādē “Medijs ir vēstījums? Latvijas mūsdienu fotogrāfija” iekļautajās fotogrāfijās parādīti 2008. gada visprogresīvākie un jaunākie fotoaparātu modeļi.

Savos darbos Grāvlejs cenšas atkāpties no mākslas fotogrāfijā ierastās un pieņemtās vērtību sistēmas. Lielākajā daļā projektu autors uzņēmies fotogrāfa amatiera lomu, ekspluatējot subkultūrā izmantotos fotogrāfijas prezentācijas veidus un bieži vien banalizējot un ironizējot par fotogrāfijas mediju.


Mākslas kritiķe ALISE TĪFENTĀLE par IVARA GRĀVLEJA radošo darbību rakstā "ATRIEBĪBA FOTOGRĀFIJAI"

Atriebība fotogrāfijai

Smiekli pagarina mūžu, un tāpēc varētu apgalvot, ka skatīties Ivara Grāvleja (1979) darbus nudien ir veselīgi. Vismaz tajos gadījumos, kad skatītājs jūtas patiesi uzjautrināts. Neņemoties spriest par autora īsteno pozīciju, varu piedāvāt savu interpretāciju, un tajā zināma loma ir humoram – tas ir bēgšanas līdzeklis, zāles tiem gadījumiem, kas nav ārstējami vai pārdzīvojami citādi.

Asprātības un rotaļas elements laikmetīgajā mākslā ir visnotaļ izplatīts paņēmiens, un, manuprāt, Ivars Grāvlejs triec jokus, turklāt reizēm visai melnus un riskantus. “Viss ir slikti”, un daudz veselīgāk ir visu uztvert tikpat bezjēdzīgi viegli kā dzīvību un nāvi Tarantīno filmās. To arī Grāvlejs dara, izmantojot savu privileģēto stāvokli mikroskopiskajā Latvijas mākslas kontekstiņā. Ar privilēģiju šajā gadījumā domāta augstākā izglītība fotogrāfijas jomā, kurai vajadzētu piešķirt ārkārtas autoritāti nozarē (jāpatur prātā, ka lielākajai daļai visu paaudžu fotogrāfu un fotomākslinieku Latvijā nav vispār nekādas akadēmiskās izglītības šajā nozarē, tik vien kā pulciņu, fotoklubu, lekciju, semināru un vasaras skolu apmeklējums). Jo, lūk, tieši Ivars Grāvlejs ir cilvēks, par kuru 2002. gadā Andrejs Grants teicis: “Grāvlejs faktiski ir viens no unikāliem gadījumiem, kad kāds no Latvijas varētu iegūt bakalaura grādu fotogrāfijā.” Šie vārdi lasāmi mākslas zinātnieces Ievas Lejasmeijeres rakstā par fotogrāfijas izglītības neesamību Latvijā “Gaidot Grāvleju” (Studija, Nr. 22 (februāris – marts), 2002, 50. lpp.).

Ir pagājuši seši gadi, Grāvlejs ir ieguvis gan bakalaura, gan maģistra grādu fotogrāfijā, un var teikt, ka esam solīto sagaidījuši. Taču pavisam citā veidolā, nekā to, iespējams, iedomājās visi tradicionālās fine art photography piekritēji, kuri izprot pašu attēlu kā savrupu stājmākslas darbu, kam piemīt nozīmīgas un pārlaiciskas estētiskās kvalitātes, punctum, sirdsapziņa, “izšķirošais mirklis” un tamlīdzīgi cēli atribūti.

Viens no nedaudzajiem mazās Latvijas profesionāli izglītotajiem fotogrāfiem noliedz fotogrāfiskā attēla pašvērtību, turklāt dara to reti atriebīgi un indīgi. Piemēram, autors ir publicējis laikrakstā “Kultūras Forums” (2005–2007) absurdu “padomu” sēriju, kā vajag un kā nevajag fotografēt (“pielūkojiet, lai fotokameras objektīva vāciņš būtu noņemts” u.tml.). Lūdzis uz ielas sastaptus svešiniekus sevi nofotografēt un tad bildi izstādījis kā savu darbu (Excuse me, could you please take a picture of me?, 2005). Rādījis Rīgas mākslas dzīves elitei pornofilmas fragmentu savā mobilajā tālrunī un filmējis reakciju (videodarbs “Mobilais”, 2007, Rīgā eksponēts izstādēs “Mobilais muzejs”, 2007 un “Nelāgs joks”, 2008). Un, visbeidzot, iznesis cauri visus fotoamatierus tehnokrātus, izstādot programmatiskajā skatē “Medijs ir vēstījums? Latvijas mūsdienu fotogrāfija” (2008) fotokameru attēlu kolekciju, kas radīta sadarbībā ar krievu mākslinieku Avdeju Ter-Oganjanu.

Šajā izstādē atriebība un inde turpina plūst, un ar “konceptuāli dokumentālo fotogrāfiju izstādi par FAMU” Grāvlejs noslēdz loku, – viņš dekonstruē un demitoloģizē visu “fotogrāfijas mītu” pašā saknē (līdzīgi kā ar fotokameru attēliem skatītājam tika “parādīta” izglītība). Pats autors labprāt lieto vārdu “konceptuāls”, kurš gan, manuprāt, jau sen neko vairs nenozīmē. Grāvlejs  ir arī apgalvojis, ka viņu “interesē vairāk strādāt sērijās un izmantot fotogrāfiju kā palīglīdzekli sevis izdomāto problēmu risināšanai” (Elcere L. Jaunais vilnis fotogrāfijā. Foto Kvartāls, Nr. 1 (5), 2007, Pielikums, 15. lpp.).

Jāsecina, ka viena no “sevis izdomātajām problēmām” ir medija kritika, kas ir visai neparasti Latvijas mūsdienu mākslas kontekstā, kur noteicošā noskaņa tomēr ir introspektīva melanholija un estētiski vai formāli meklējumi, kas nepārkāpj nekādas ētiskas robežas. Konsekventi pētot “vājos punktus” fotogrāfijas teorijā, praksē un mītos, Ivars Grāvlejs “sev izdomā” dumpinieka, pretinieka pozīciju, kura apstrīd kādu iedomātu fotogrāfijas izpratnes “meinstrīmu”, bet pagaidām, šķiet, netēmē nekur tālāk par deklaratīvu kritiku. Respektīvi, pašu darbu saturs top nozīmīgs un saprotams tikai pretnostatījumā pašam kritizētajam objektam (autoram zināmas vai iedomātas sabiedrības grupas priekšstatiem?). Kā anekdote “savējiem”.

Nav viegli atrast paralēles un asociācijas Latvijas mākslas pasaulē, kuras ļautu labāk saprast Ivara Grāvleja darbību, jo savā medijkritiskajā parodijas teātrī viņš ir visai vientuļš aktieris. Trāpīgi to raksturojis Vilnis Vējš pēc videodarba “Mobilais” noskatīšanās: “Grāvleja provokācija rosina negaidītu atziņu par mākslas vides sašķeltību un izolētu kopienu vienlaicīgu pastāvēšanu tajā. Jo slavenajiem un ne tik slavenajiem māksliniekiem ar savu “nepiedienīgo piedāvājumu” uzmācas nevis kaut kāds iznirelis, bet autors, kas pats jau pieskaitāms latviešu laikmetīgās mākslas  “smalkajām aprindām”. Tomēr izrādās, ka vairākums uzrunāto prominenču viņu pat nepazīst. Ir, par ko padomāt, vai ne?” (Vējš V. Nelāgi izjokota skatītāja piezīmes. Studija, Nr. 62 (oktobris – novembris), 2008, 50. lpp.)

Pārsteiguma efekta izraisīšanā varētu būt zināma līdzība ar Kristiana Brektes darbiem, bet tikai formālā līmenī, jo Brekte nedz kritizē kādu mākslas mediju, nedz arī ironizē par kādiem aizspriedumiem un nebūt nenoliedz mākslas darba kā oriģināla, patstāvīga chef-d'oeuvre vērtību. Pasaules laikmetīgās mākslas kontekstā zināmas paralēles var saskatīt ar Berlīnē dzīvojošā britu mākslinieka Tino Segala (Sehgal) efemerajiem darbiem – performancēm un tableaux vivants. Tino Segala darbi eksistē bez jebkādām paliekošām pēdām, bez paša darba un bez darba dokumentācijas – kā mutvārdu tradīcija, kā instrukcija, kas nodota izpildītājiem. Grāvleja medijkritiskā pieeja attāli sasaucas ar Segala darbu Vācijas paviljonā Venēcijas mākslas biennālē (2005) – tukšajā paviljonā dejoja zāles uzraugi, ritmiski skandējot frāzi “Ak, cik tas ir laikmetīgi, laikmetīgi, laikmetīgi” (This is so contemporary, contemporary, contemporary). Segals noliedz mākslas darba priekšmetisko dabu, savukārt mākslas darba unikalitātes noliegumu definējis Sols Levits (LeWitt), viens no  konceptuālisma un minimālisma tēviem, paziņojot, ka “viņa” darbu var izgatavot jebkurš, sekojot autora instrukcijai.

Abi noliegumi savā ziņā ir attiecināmi uz Ivara Grāvleja darbiem – tos nemaz nav jāapskata, pietiek, ka par tiem pastāsta. Piemēram, fotokameru attēli izstādē “Medijs ir vēstījums?” – viss top skaidrs, arī pašu darbu neredzot, un kontakts ar darbu nesniedz vēl kādu papildu izpratnes dimensiju vai emocionālu katarsi. Gan jau Ivars savā “koceptualizēšanā” nonāks tik tālu, ka pārstās izgatavot darbus kā reālas fotogrāfijas, tā vietā atrodot kādu netveramāku šī nicināmā, banalizētā un piesmietā medija kompromitēšanas un demitoloģizēšanas līdzekli.

 

Alise Tīfentāle -  mākslas kritiķe, žurnāla “Foto Kvartāls” galvenā redaktore


Plašāk par mākslinieku lūdzu skatīt  www.ivarsgravlejs.com

Liels paldies:

Laikmetīgās mākslas centrs izsaka pateicību par sniegto atbalstu ĀRZEMJU MĀKSLAS MUZEJAM un LATVIJAS NACIONĀLAJAI BIBLIOTĒKAI!!!

Dalies ar rakstu:

Atpakaļ uz visām aktualitātēm