Francijas pavasaris. Izstāde "Urbanoloģika"

Lielākā daļa cilvēces pašreiz dzīvo pilsētās. Urbānās vides radītie nosacījumi veido ikdienas rituālu blīvo audumu, kā arī piedalās privātās un publiskās telpas nozīmju veidošanā. Pilsētu veido ne tikai ēkas un transporta maģistrāles, bet drīzāk nozīmju konteineri, informācijas plūsmas, valodas režģi un atšķirīga sprieguma vektori. Pilsētas ir kā dzīvi organismi, kas mēdz būt gan dinamiski un agresīvi augoši, gan nevarīgi, apmulsuši un sarūkoši.

Pilsētas var vadīt kapitālisma pragmatismā balstītu generic cities (Rem Koolhaas) eksplozīvā attīstības dinamika. Vai tā var būt Saskijas Sasenas (Saskia Sassen) definētā globālā pilsēta, kurā lokālais atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar globālo. Pilsētas attīstības trajektoriju var ietekmēt ekonomisku interešu vadīta urbānās situācijas analīze un ģentrifikācija, vai publiskā sektora manevri, mēģinot nosargāt vai straujajai komercializācijai atkarot kādu publiskās telpas segmentu. Var ļauties pieņēmumam, ka pilsēta aug pati par sevi. Lai arī kāda tā būtu – nevar noliegt, ka pilsēta būtiski ietekmē tās iedzīvotāju uzvedību, paradumus un domāšanu.
(Solvita Krese, izstādes kuratore)

Mākslinieki

Izstādē aicināti piedalīties Latvijas un Francijas mākslinieki, kuri savos darbos tiecas apzināt urbānos nosacījumus, pētīt pilsētas zīmes un rituālus, kas sakņojas urbānajā loģikā. Mākslinieki mēģina apzināt vietas un situācijas, kurās dominē urbānā vide, brīžiem indivīdam radot atsvešinātu neiederības sajūtu, un reģistrēt pilsētnieku uzvedības modeļus. Tiek dokumentētas pilsētas ne - vietas (non places) - degvielas uzpildes stacijas, viadukti un apvedceļi (Žofrī Ferī (Joffrey Ferry)), pilsētas starpstāvokļi - vietas bez funkcijas, būvlaukumi, pilsētas transformācijas procesi (Stefans Kuturjē (Stephane Couturier)). Tiek fiksēti bezpersoniskie bloku māju rajoni, kas sastopami visās augošās pilsētās. Balkonu režģi, kuru ornamentālie motīvi līdzīgi kā grafiti veido unikālo pilsētas zīmju topogrāfiju, pastiprina un ilustrē blokmāju iemītnieku nedrošības un izolētības sajūtu (Ēriks Božis). Sava veida ne - vietu, vai pilsētas "neredzamo" troksni ar meteoroloģiskai zondei pievienotas skaņu ierakstu iekārtas palīdzību mēģina uztvert un reģistrēt Voldemārs Johansons, iegūto materiālu pārvēršot pašvērtīgā skaņu ainavā.

Papildinot "oficiālo" vizuālo komunikāciju, kas sastopama pilsētas ielās, kā zemsvītras piezīmes darbojas grafiti, kas tiek pozicionēti gan kā subkultūru manifestācija, gan var tikt uzskatīti par vides piesārņojumu. Ielu mākslas evolūcijas ceļu ar emblemātiska personāža palīdzību mēģina izsekot Maija Kurševa. Savukārt tukša pilsēta, kurā nodzēstas visas cilvēku klātbūtni apliecinošas zīmes, parādās Nikolā Mulēna (Nicolas Moulin) darbā. Mēmā telpa apliecina, ka pilsēta nav tikai arhitektonisks ansamblis, ielas un ēkas. Pašu pilsētu grafiskā zīmē pārvērš Pjērs Malfets (Pierre Malphette) , veidojot Parīzes karti no vienvirziena ielu kustības vektoriem. Krišs Salmanis urbānās loģikas labilo režģi materializē kāršu namiņā, ļaujot atpazīt triumfa arkas kontūras, kas kā varenības simbols mēdz rotāt pilsētas centrālos laukumus un kalpot kā tās atpazīstamības zīme.

Urbānās vides ekspansija piepilsētas lauku teritorijā tverta Kates Krolles un Katrīnas Šauškinas projektā. Ar velosipēdu apbraucot Rīgas administratīvo robežu, mākslinieces dokumentē "robežnieku" stāstus un straujās lauku vides pārmaiņas. Cilvēku pretestība urbānās vides industrializācijai un ilgas pēc sava stūrīša zemes izpaužas mazdārziņos, kuri "iedēstījušies" ne vien pilsētas nomalēs, bet arī mēģina konkurēt ar industriālo vidi teritorijās, kas meklējamas netālu no Rīgas centra. Māksliniece Līga Laurenoviča mēģina apzināt mazdārziņu arhitektūru, kurā urbāno detaļu klātbūtne apliecina ciešo saistību ar pilsētas mentalitāti. Vieglāku kompromisu starp dzīvošanu pilsētā un nepieciešamību pēc dabas atraduši "puķu cilvēki", kurus savos dzīvokļu un darbavietu interjeros istabas augu ielenkumā fotografējusi Māra Brašmane. Par dabas un urbānās vides mijiedarbību vēsta arī Pjēra Malfeta (Pierre Malphette) instalācija, kurā telpā ieslodzītu eikaliptu zarus kustina ventilatoru radītā gaisa plūsma, atsaucot atmiņā lapu čaboņu vējā.

Latifa Ešaka (Latifa Echakhch) darbā pilsēta darbojas kā skatuve dažādu kultūru un sociālpolitisko platformu sadursmei. Skatītājs ir liecinieks epizodei, kurā pēc 2005. gada demonstrācijas Parīzē sētnieki ar zaļām slotām slauka ielu aiz tālumā aizejošā pūļa, savā veidā simbolizējot spēka pozīciju, ar kuru identificējas liela daļa Rietumu pasaules. Arī sava veida vēsturiskas references, kas mijas ar privāta stāsta piezīmēm, pamanāmas Katrīnas Neiburgas darbā. Māksliniece pēta nelielu dzīvokli centra īres namā - pilsētas iemītnieka tipisku mitekli, kuru īpašnieks nezināmu iemeslu dēļ pametis, atstājot dažāda veida liecības par dzīvokļa iemītnieku dzīvi. Padomju laika reminiscences, mijoties ar priekšstatiem par "jauno laiku" dzīves kārtību, apšauba indivīda privātā stāsta unikalitāti un raisa asociācijas ar "mazā cilvēka" likteni laikmeta griežos.

Dalies ar rakstu:

Atpakaļ uz visām aktualitātēm