Armīna Ozoliņa izstāde "Brīvais laiks"

„Doma par šīs izstādes nosaukumu apstājās pie grūti skaidrojama jēdziena – brīvais laiks. Joprojām uzmanību pievēršu dzīves mainīgumam, varētu teikt – pozitīvam eksistenciālismam. Brīvo laiku esmu domājis kā dievišķo dimensiju, kura veido robežas mūsu ikdienai." Armīns Ozoliņš

"Brīvais laiks ir netverams - to nevar nofiksēt, noķert; var mēģināt. Dzīve kā neskaitāmi fotomirkļi. Varbūt tieši tāpēc mani darbi/objekti iegūst precizitāti tieši tādā saturā un formā. Izstādē varēs redzēt galvenokārt manus radošos meklējumus, domas par mākslu un dzīvi,” ar izstādes ideju iepazīstina Armīns Ozoliņš.

Izstādē būs redzamas videoinstalācijas un objekti, kas tapuši īpaši izstādei Andrejsalā.

Armīna Ozoliņa teksts izstādes bukletam

Ievadam

            Ir teikts, ka naudu taču neēdīsi... - būtiski ir, lai būtu KO ēst par naudu. Skolā mācīja, ka māksla bez filozofijas ir tīrā amatniecība un kas ir māksla - to izlems mākslas pasaule. Manam brālēnam māksla, piemēram, vispār neinteresējot. Japānā esot akmens dārzs, kura kompozīcija veidota tā, lai pastaigā ap dārzu, viens akmens starp citiem visu laiku paliek nepamanāms. Nejautāšu, cik būtu zaudēts, ja neviens neteiktu par akmeņu skaitu, bet ļautu brīvi staigāt pāri dārzam. ...Ne vējš, ne karogs, ne prāts kustās - viss kustās! Ja ne te, tad citur. Ja ne tagad, tad vakar. Tagad zaļš – vēlāk sarkans. Varbūt dzeltens.

Brīvais laiks. Plusi un mīnusi

            „Mani darbi top no vērojumiem par formas, satura un tehnikas vienotību vai līdzāspastāvēšanu. Dažreiz idejas veidojas kā reakcija uz ziņām Jaunākie sasniegumi tehnikā un zinātnē. Es vēršu skatītāja uzmanību uz it kā pilnīgi pašsaprotamām lietām, tomēr tajās ir daudz interesantu paradoksu - abstrakcijas un realitātes vērtībām ir daudz kā kopīga. ...Šeit nav papildus informācijas, tieši kustība nosaka darba jēgu.” – tā es paskaidroju savu iepriekšējo izstādi Jauna zīme 2000. gadā.

            Doma par šīs izstādes nosaukumu apstājās pie grūti skaidrojama jēdziena. Joprojām uzmanību pievēršu dzīves mainīgumam, varētu teikt – pozitīvam eksistenciālismam. Kas tik pasaulē un dažādās mākslās nav darīts!? Cilvēkiem ir līdzīgas domas, darbi, notikumi, tikai paši cilvēki ir dažādi. Mēs esam unikāli ar saviem unikālajiem plusiem un mīnusiem. Tam visam kā rāmis ir civilizācijas uzskati un pieņēmumi par dzīvi. Brīvo laiku esmu domājis kā dievišķo dimensiju, kura veido robežas mūsu ikdienai. Maz gribas rakstīt gan par katru darbu atsevišķi, gan par izstādi kopumā. Vēl jo vairāk - šis teksts top agrāk par pašu izstādi plānotajā telpā. Lai atbildētu patiesi - nepieciešama saruna un laiks.

Par mākslinieku

Armīns Ozoliņš (1970) beidzis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas dizaina nodaļa (1989), Tallinas mākslas universitātes Ādas plastikas nodaļu (1995). Ar videodarbiem, instalācijām un fotogrāfijām piedalījies izstādēs kopš 1994. gada.

Māra Traumane "Laika pavēlnieki"

 

 

Laika pavēlnieki

 

“Viņš izbaudīja rimta prieka sajūtu, ka no deviņiem līdz trim, no astoņiem līdz deviņiem viņš var palikt pie sevis uz dīvāna, un lepojās par to ka nevajag  ierasties ar atskaiti, rakstīt papīrus, ka paliek plašums viņa jūtām, iztēlei.”[1]

 

Laika, un īpaši brīvā laika pavadīšanai ir daudz kopīga ar mākslu. Zīmīgi, ka  19. gadsimta progresa plaukumā vaļasbrīžu iracionālajam personiskumam un saiknei ar iztēli uzmanību velta literāti vairākās valstīs un kontinentos. Viņu stāstos un esejās dīvaino varoņu likteni bieži vien izšķir prasme vai nespēja pavadīt savu laiku. Šo stāstu skatuve ir jaunā naudas un uzņēmējdarbības dzītā sabiedrība, kurā tikko ir ieviesies “brīvā” un “darba” laika dalījums un kurā pragmatisms apēd vārguļojošā vecišķā aristokrātiskā dzīvesveida smalkumus. 

 

Kopš 19. gadsimta atslēgas figūra “mākslai tērēt laiku” ir bezmērķīgais “cilvēces ornaments” - dendiji, kuru opozicionārismu sabiedrībai 1863. gadā mēģina skaidrot Bodlērs. Viņam “Dendijisms ir rietoša saule, kā krītoša zvaigzne, tas ir krāšņs, bez karstuma, un melanholijas pilns”. Dendiji  iemieso brīvā laika un dekadences saikni, kā min Bodlērs viņi dzīvo laikā, kad aristokrātija vēl ir tikai daļēji diskreditēta un demokrātija vēl nav stilistiski unificējusi pilnīgi visus. “Jo viņiem pieder sirdi mierinoši un lielos apjomos gan laiks, gan nauda, bez kuras iztēle, reducēta līdz netveramai sapņošanai, nez vai būtu īstenojama darbībā.”

 

Krietni moralizējošākā Krievu literatūra 1859.gadā rada dendija spožajam tēlam pretēju – mazestētisko lūzera Oblomova personāžu, kura pārdomas atspoguļotas šī raksta ievadā. Būtībā Oblomovs nebūt nav vienīgais hroniskais dīkdienis savā stāstā, taču viņa traģēdiju veido nespēja kaut ko nebūt iesākt ar nekurliekamo laiku, kas pārrauj viņa idilliskos sapņus, un, teorētiski, apdraud dzīvi gultā. Tiesa gan, paša romāna beigās laiskā dzīvesveida un triekas nopļautā Oblomova viedoklis paliek autora nosodījuma aizēnots un lasītājam neizdibināms.

 

Visbeidzot, literārais tēls, kas pēdējos gados, kā konsekventas autistiskas sabotāžas piemērs ir piesaistījis mākslas pasaules uzmanību ir Hermana Melvila 1853. gadā radītais Ņujorkas ierēdnis Bārtlebijs – rakstvedis[2], kurš pēc atteikšanās gan strādāt, gan atstāt kantori vada laiku biroju ēkā “dienas laikā sēžot uz trepju margām un naktīs guļot priekšnamā”.    

 

Ko atklāj šie dažādie scenāriji? Brīvais laiks ir narkotisks: tas ir dziļi pesonisks un ekskluzīvs, no tā iestājas atkarība un tas ir bīstams, jo liek zaudēt tagadnes un līdzcilvēku ritmu, brīvais laiks atver ilūziju un sapņu pasauli un, lai neieslīgtu galējībās, ar to ir jāprot apieties. Varbūt tālab čaklās sabiedrības  piedāvātās ”receptes” brīvā laika tērēšanai ir tik stadartizētas un garlaicīgas? Bet varbūt pat tās neviļus slēpj personisku alternatīvu? 

 Pēc zinātnieku domām, laika brīvību nosakot trīs sekojoši kritēriji, kas manuprāt, viegli piemērojami arī mākslai:  tā pieredze ir gara stāvoklis; tajā ir jānonāk brīvprātīgi; tai jābūt iekšēji un pašpietiekami motivējošai.  Varbūt tieši šīs plūstošās robežas starp mākslu un ikdienu, ikdienu un ārkārtējo, iztēli un esošo ir piesaistījušas Armīna Ozoliņa uzmanību. Mākslinieka darbi atklājas  kustībā, laika un telpas izmaiņās, robežās starp redzamo un slēpto, skatupunkta maiņā. Izstāde “Brīvais laiks” šķiet piedāvā virkni darbu -  atslēgu un instrumentu, kuri palīdz nonākt paralēlā brīvā laika, ilūziju un personiskas laimes un nerealizējamu vēlmju aizspogulijā vai tai tuvā gara stāvoklī.   Prātā vien jāpatur, ka nemotivēta iracionāla aizkavēšanās var būt sākums pārtapšanai par romāna vērtu savādnieku.

 

 

[1]     Иван Александрович Гончаров, “Обломов”, http://az.lib.ru/g/goncharow_i_a/text_0020.shtml

[2]    Herman Melville “Bartleby, the Scrivener: A Story of Wall-street”; http://www.bartleby.com/129/

 

Māra Traumane, mākslas zinātniece un kritiķe. 2008

Dalies ar rakstu:

Atpakaļ uz visām aktualitātēm