ANDRA EGLĪŠA IZSTĀDE "ZEM DEBESS JUMA" Korpusu cehā, Andrejsalā

No 18. janvāra līdz 17. februārim Korpusu cehā Andrejsalā, Andrejostas ielā 4 Laikmetīgās mākslas centrs piedāvā Andra Eglīša izstādi „Zem debess juma”. Izstādē redzami mākslinieka jaunākie darbi – lielformāta gleznu sērija, kas tapušas, uzturoties mākslinieku rezidencē Zviedrijā.

PAR IZSTĀDI

„Šī sērija sastāv no deviņiem darbiem, kuru vārdos izteiktā ideja varētu būt stāsts par katra cilvēka milzīgo nozīmību un tajā pašā laikā ārkārtējo niecību. Šī sajūta īpaši raksturīga lielpilsētas apstākļos. Katrs savā nodabā dzimstam un mirstam, mīlam un skumstam, alkstam, tiecamies un esam vienaldzīgi. Paralēli tam veidojas miljoniem līdzīgi stāsti , citi laimīgāki, citi nelaimīgāki. Kas šajā plūdumā ir svarīgākais? Katram individuāli un visiem kopā?“ izstādes tematiku raksturo Andris Eglītis.

PAR MĀKSLINIEKU

Andris Eglītis (1981) ir viens no veiksmīgākajiem jaunajiem gleznotājiem, vizuālās mākslas izstādes „Rudens 2007” laureāts, kas guvis arī starptautisku atzinību. A. Eglītis 2005. gadā ieguvis mākslas maģistra grādu Latvijas mākslas akadēmijā, mācījies arī Manchester Metropolitan University, Fine arts department un Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā. Piedalījies vairākas grupu izstādēs – U25, „Trajektorijas 4”, „Pasaulīgo prieku dārzs”, u.c.

„Atšķirībā no vispārpieņemtajām tendencēm attēlu kultūrā šodien, Andris Eglītis neaizraujas ar savu izpausmju spektra dažādošanu. Tūlītējs efekts un sakāpināta intensitāte palīdz radīt ”apskaidrības mirkļus ikdienišķās detaļās”, kā to definējis pats mākslinieks,” A.Eglīša darbu raksturo zviedru izcelsmes kuratore un kritiķe Marija Linda

Maria Lind par Andri Eglīti

ANDRIS EGLĪTIS

Plenēra glezniecību var ierindot starp daudzajiem anahronismiem mūsdienu mākslā. Burtiski ”plain-air” nozīmē ”brīvā dabā” jeb gleznošana ārpus iekštelpām, ko piekopa mākslinieki 19. gadsimta vidū, lai atainotu izvēlētos motīvus dabiskā gaismā to tiešā klātbūtnē. Diez vai šī glezniecības tradīcija būtu varējusi pastāvēt bez tālaika jaunajiem izgudrojumiem, kā krāsas tūbiņu iepakojumā vai prakstiskas molberta kastes ar salokāmiem statīviem. Tos izmantoja Barbizonas skolas gleznotāji Francijā, Izaks Levitāns un Konstantīns Korovins Krievijā, zviedru mākslinieks Karls Frederiks Hils. Bet kamdēļ vēl šodien doties laukā un noņemties ar līdzpaņemtām krāsām, otām un uz rāmja nostiepta audekla?

Andris Eglītis to dara bieži un labprāt. Viņš ievieto darbarīkus īpaši konstruētā velosipēda nodalījumā un dodas ceļā. Motīvus savām gleznām viņš bieži atrod pilsētas nomalēs – vietās, kur apbūves kļūst aizvien retākas un apkārtne ir manāmi zaļāka. Tā vietā, lai dotu priekšroku gleznainām un krāšņām ainavām, viņš pievērš uzmanību kam savādam un dažbrīd pat mazliet atbaidošam. Kāda 2004. gada gleznu sērija tapa Brēmenes priekšpilsētā starp iespaidīgām ķieģeļu vasarnīcām un mikroautobusiem, ceļojumu furgoniem un plastmasas dārza mēbelēm, pārbūvētiem šķūnīšiem un tukšām ielām. Tam visam pa vidu arī kāds pensionārs ratiņkrēslā un kāda pusmūža sauļotāja. Redzētais tiek ātri piefiksēts dotajā vietā un laikā uz viegli transportējamiem audekliem, dažkārt pat nenovedot iesākto līdz galam. Nepagūtais tā arī netiks pabeigts, tāpēc jāpiebilst, ka gleznas nekad netiek ierāmētas.

Andrim Eglītim svarīgākais ir radīšanas process. Tā pēdas ir skaidri salasāmas viņa mākslas darbos, kuriem ne vienmēr jābūt pabeigtiem šī vārda burtiskā nozīmē. Mākslinieks nevairās arī no grūtākiem uzdevumiem, kā gleznu ciklā, kur līdzīgā veidā tiek attēlota viņa ģimene, draugi un paziņas. Modeļi pozē sev ērtākajā stāvoklī ne vairāk un ne mazāk kā četras stundas, kuru laikā gleznotājs strādā bez iepriekšsagatavotām skicēm un bez jebkādas pēcapstrādes, fonu atstājot baltu un nenoteiktu. Rezultātā tiek panākts pārsteidzošs klātbūtnes efekts, kurā sastopam veselu rindu dažādu indivīdu, kas pārmaiņus raugās mums acīs, skatās kaut kur prom vai ir vienkārši iesnaudušies. Jebkurā no šiem gadījumiem viņu dzīvīgums ir nenoliedzams.

Atšķirībā no vispārpieņemtajām tendencēm attēlu kultūrā šodien, Andris Eglītis neaizraujas ar savu izpausmju spektra dažādošanu. Tūlītējs efekts un sakāpināta intensitāte palīdz radīt ”atklāsmes mirkļus ikdienišķās detaļās”, kā to definējis pats mākslinieks. Viņa paša skaidrojumos par saviem darbiem nereti samanāmi garīguma un pat reliģiozi pustoņi, kas atsedz nepieciešamību mākslā pievērsties neverbālajam un zemapziņai piederīgajam.

Kādā Stokholmas gleznu sērijā ietvertas dažas no nesenākajām prestižajām celtnēm. Tomēr līdztekus pasta galvenajai ēkai un stiklā darinātajam White arhitektu birojam parādās arī dzīvojamie rajoni un ielu ikdiena. Mākslinieks atkal sēdies uz divriteņa un devies kārtējos motīvu meklējumos, lai tos ātri iemūžinātu ar krāsu un otu palīdzību. Šīs skices vēlāk tikušas pārceltas klasiskajā rūtiņu paņēmienā uz lieliem audekliem gan Iaspis darbnīcā, gan arī Rīgā, tās papildinot ar maziem cilvēku personāžiem: vīrietis ar kaklasaiti pie plaša biroja loga, mīlnieku pāris dārzā, ģimene ar bērnu ratiņiem uz ietves, kāds vīrs, kas apsēdies uz tukša trotuāra.

17. un 18. gadsimtu glezniecībā t.s. stafāža figūras izmantoja kā dekoratīvu piedevu. Tie bija simboliski elementi, kas piešķīra attēlam dzīvīgumu un spēja izcelt tā dziļumu. Tie varēja būt attaisnojums, lai netraucēti nodotos ainavas atspoguļošanai. Andra Eglīša gadījumā viss ir drīzāk pretēji. Pilsētas ainava ar tās zaļajiem nostūriem un augstajām debesīm ir vieta nelielām ainām, kur stafāža figūras atklāj ikdienišķas situācijas. Dzīve Ziemeļvācijas priekšpilsētā, kādā Skandināvijas galvaspilsētā un Rīgā, kur dzīvo jauns, precējies gleznotājs ar diviem bērniem – vai varam saskatīt kādas līdzības?

Marija Linda, kuratore un kritiķe, Barda koledžas Kuratoru studiju centra direktore

2007. gada decembrī

Dalies ar rakstu:

Atpakaļ uz visām aktualitātēm