"Eju es uz Bolderāju" Ofisa galerijā

Hardija Lediņa gada ietvaros pirmdien, 25. maijā, pulksten 18.30, LLMC Ofisa galerijā (Alberta iela 13) tiks atklāta izstāde „Eju es uz Bolderāju”. Izstādē būs aplūkojama video instalācija un foto materiāli, kas veltīti leģendārajiem un noslēpumainajiem Hardija Lediņa organizētajiem gājieniem uz Bolderāju, kuri aizsākās 80. gados. Izstādes autori ir Lauris Vorslavs un Diāna Popova.

Pirmais Bolderājas gājiens notika 1980. gadā, tam sekojuši vairāki citi, kas iemūžināti fotogrāfijās, akvareļos, eļļas gleznojumos vai tikai sajūtās, savukārt 1987. gada un 2002. gada gājieni ir fiksēti video. Bolderājas gājieni norisinājās kā rituāli – tas bija filozofisks process ar īpašiem sagatavošanās un noskaņošanās elementiem. Lai gan sākotnēji paši dalībnieki gājienus neuztvēra kā mākslas akcijas, Latvijas kultūras vēsturē tie ir kļuvuši par unikālu fenomenu akciju un performanču mākslā.

Gājienu var uzskatīt par meditatīvu procesu, kura laikā, ļaujoties nejaušiem apstākļiem un situācijām, notiek cilvēka un vides radoša mijiedarbība. Bolderājas cikls ļauj izjust procesa aptuvenību, ceļā piedzīvojot gaismas nomaiņu ar tumsu, pilsētas nomaiņu ar laukiem un rūpnieciskiem rajoniem, kā arī gadalaiku nomaiņu, ik gadu gājienā dodoties citā mēnesī, vērojot lielās un mazās likumsakarības, un savu ikdienībā nogurdināto apziņu no cita, nesteidzīgā Bolderājas gājēja skatu punkta.

Hardijs Lediņš sarunā ar Normundu Lāci žurnāla „Avots” 1988. gada numurā ritualizētos gājienus uz Bolderāju raksturo šādi:

„Gājiens pa Bolderājas dzelzceļu ir pasākums, kurā apvienojas garīgās un fiziskās kvalitātes. Faktiski Bolderāja ir tāda briesmīga vieta un it kā doties uz turieni nebūtu vērts. Bet tieši tas fakts, ka mēs uz turieni ejam, ir ļoti būtisks – mēs izejam no mājām tā, lai ceļā notiktu tumsas gaismas nomaiņa: vai nu agrā rītā, kad vēl ārā tumšs... tad pa ceļam kaut kur Spilves pļavās uzlec saule. Vai arī otrādi. Mēs ejam vakarā, kad saule noriet. Gaismas nomaiņa ar tumsu ir viens no spēcīgajiem iespaidiem. Otrs ir tas, ka mēs izejam cauri visai iespējamai dabai, cauri pilsētai, pāri pārbrauktuvēm, tad cauri mežam, tad pāri bezgalīgiem laukiem un nonākam beigās rūpnieciskā rajonā. Tas nav pārgājiens, drīzāk rituāls, jo tiek veikts reizi gadā, sākot ar 1980. gadu, turklāt šos gājienus neatkārtojot vienos un tajos pašos mēnešos. Kad mēs būsim izsmēluši 12 mēnešu limitu, izdomāsim kādu jaunu likumsakarību. Pa ceļam notiek akcijas un rituāli, tāpēc tas nav vienkāršs pārgājiens, un visi, kas tajā piedalījušies, to arī atzīst. Nav vienkāršs pārgājiens arī tāpēc, ka mums ir sava himna.”

Bolderājas gājienu iespaidi atspoguļojas arī grupas NSRD dziesmu tekstos. Par Bolderājas himnām var uzskatīt tādus skaņdarbus kā „Bolderājas dzelzceļa blūzs” vai „Balāde par dziļo Bolderāju”, bet kopējo Bolderājas noskaņu gammu pauž albums „Bolderājas stils” (1981-1982).

Izstādē „Eju es uz Bolderāju” 80. gadu Bolderājas gājienu sajūtas pārklāsies ar tikpat slepeniem un personīgiem ceļojumiem laiktelpā, kas tika rīkoti pēc Hardija Lediņa nāves – viņa mākslinieciskās izpausmes kādai cilvēku grupai Daugavas kreisajā krastā joprojām šķita ļoti saistošas un tuvas pašu radošajai darbībai. 2005. gadā mūzikas entuziasts Lauris Vorslavs atsaucās uz kultūrzinātnieces Māras Traumanes aicinājumu digitalizēt Hardija Lediņa personīgo mājas audio arhīvu, kam sekoja interneta platformas Pietura.lv atvēršana, padarot materiālus pieejamus plašai auditorijai. Līdz ar virtuālā arhīva izveidi, 2009. gadā tika aizsākta Hardija Lediņa piemiņai veltīta pagrīdes koncertu sērija. Pieminot Hardija Lediņa dzimšanas dienu, laikā no 2009. līdz 2013. gadam neliela domubiedru grupa jūnija pirmajā pusē devās gājienos Bolderājas virzienā. Lauris Vorslavs atklāj, ka šīs akcijas tika aizsāktas kā „neproducēti un nedefinēti intraverti “rituāli” , kas var veidot arī dziļi eksistenciālas aprises, iekšējas pasaules fantāzijas ceļa alternatīvu uz lokālas urbānās vides romantikas un laika netveramības fona. Tā ir kā personīgi piedzīvota pagātnes laika esence šodienas kontekstā, un šai lietai nav uzslāņojuma joprojām, tā ir tīra. Šis Bolderājas virziens, ejot gar dzelzceļu, nav burtisks ģeogrāfiskas uzvaras mērķa punkts, tas ir ceļojums laikā, atkāpjoties no pasaulīgām norisēm. Šis virziens nav ne projekts, ne kults, tā ir tiekšanās pēc nepatērnieciskā, virziens, kurā pulcējas cilvēki, kam nevajag, lai viņus kāds speciāli izklaidē un viņiem nevajag kaut ko īpaši iestāstīt, lai viņi noticētu tam, ko dara no sirds.”

Izstāde LLMC Ofisa galerijā bez maksas būs apskatāma līdz 18. jūnijam darba dienās no pulksten 12 līdz 18. To veido Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar neatkarīgo interneta platformu Pietura.lv kultūras programmas „Hardija Lediņa gads” ietvaros.

Izstādi finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Dalies ar rakstu:

Atpakaļ uz visām aktualitātēm